Katrs no mums kaut reizi mūžā ir kādam samelojis.
Un, visticamāk, ne reizi vien.
Kāpēc mēs to darām, kāda ir melu funkcija un sekas?
Kas ir meli un kāpēc tie ir vesela raksta vērti?
Pētot literatūru par šo tēmu, ātri pamanīsiet, ka daudzi autori apgalvo – mēdz būt attaisnotie meli. Neskatoties uz to, neviens no viņiem neuzņemas atbildību minēt konkrēti, kādos gadījumos meli ir pieļaujami. Vai esat dzirdējuši viedokli, ka meli var būt pat dižciltīgāki par taisnību, ka atsevišķās dzīves situācijās meli var tikt uztverti kā pienākums, kā goda lieta? Vai cilvēkam uz nāves gultas var un vajag teikt patiesību? Bieži vien esmu dzirdējusi viedokli, ka ar patiesību var otru nogalināt vai arī pārlikt savas problēmas uz cita pleciem.
Kā ir īstenībā? Tiesa gan, ne vienmēr cilvēki ir gatavi uzņemt un pieņemt mūsu godīgās atbildes. Daudziem ir pazīstamas sajūtas, ka kāds mūsu uzticēto informāciju sāk izmantot pret mums, sāk pārlieku satraukties vai pat pārmest. Secinājums – nebūtu pateicis, nerastos problēmas. Bieži vien daudziem attiecības ar meliem sākas bērnībā, kad tie palīdz pa kluso iepazīt visu aizliegto, izvairīties no nevēlamiem apstākļiem. Kurš no mums nav saņēmis dusmīgu vecāku skatienu, kad kaimiņiem izpļāpājām visu patiesību par sadzīvi ģimenē? Secinājums – par dažu patiesību ir dārgi jāmaksā, atsevišķās situācijās ieteicams izlikties, ka viss ir daudz labāk, nekā ir patiesībā. Kurš no mums nav saņēmis nosodošu skolotāja vai pat klasesbiedru reakciju un skaitliski paustu vērtējumu dienasgrāmatā, kad esam brīvi izteikuši savu viedokli par kādu mums īpaši sirdij tuvu literāro darbu? Secinājums – nedrīkst brīvi paust savu viedokli, ja ir vēlēšanās pabeigt skolu. Kurš no mums nav ticis pieķerts melos un tā vietā, lai aizdomātos par melu bīstamību, ir lauzījis galvu par to, kas meļu ķēdē nav bijis līdz galam pārdomāts? Sanāk, ka mēs melojam bērnībā, lai būtu tādi, kādi mēs esam. Mazi būdami, mēs bieži vien vienkārši nevaram izvēlēties cilvēkus un apstākļus mums apkārt. Meli palīdzēja mums izdzīvot.
Beidzot esam lieli! Tagad jau mēs paši varētu izvēlēties cilvēkus sev apkārt, kuri ir gatavi uztvert un pieņemt mūs tādus, kādi esam, bet kaut kā neizdodas. Mēs tik ļoti esam pieraduši pie meliem, ka vairs nespējam tos atdalīt no mūsu dzīves, no mūsu rakstura. Bērnībā iegūtais priekšstats, ka nedrīkst dalīties ar mājās notiekošo, pārvēršas kauna izjūtā par sadzīves apstākļiem, tuviniekiem un radiniekiem… Pieņēmums, ka nedrīkst izteikt savu viedokli, transformējas kautrīgumā un pašpārliecinātības trūkumā. Visbriesmīgākais šajā situācijā ir tas, ka cilvēks vairs nav spējīgs atšķirt un apzināties, kas viņa dzīvē ir meli un kas – patiesība. Bieži vien to ir ļoti grūti izdarīt, te var palīdzēt profesionālis. Psiholoģijā šo parādību sauc par aiziešanu no realitātes, kas vairāk nekā jebkas cits ir mūsu psiholoģiskās veselības indikators. Jo vairāk mums ir drosmes skatīties realitātei tieši acīs, nevis bēgt no tās, jo dzīvāki un veselāki mēs esam.
Noteikti esat dzirdējuši sakāmvārdu: “Gudri meli ir labāki par dumju patiesību.” Par to noteikti var strīdēties, jo patiesība nevar būt dumja, patiesība vienkārši ir patiesība. Tas ir fakts, kas pastāv neatkarīgi no cilvēku pārliecības, spriedumiem, uztveres, cerībām u. c. Cilvēki mēdz piešķirt patiesībai dažādus labākus vai sliktākus raksturojumus, atšķirīgi tos interpretēt, bēgt no tās. Ja attiecībās ar partneri jūtamies nemīlētas un nenovērtētas, tad tā vienkārši ir un viss.
Atgriežoties pie jautājuma, vai ar patiesību var nogalināt? Noteikti var. Jo vairāk cilvēks bēg no realitātes, nespēj to pieņemt, jo traumējošāka viņam var būt patiesība. Cilvēks, kurš vēlas zināt patiesību, parasti pats nojauš neizbēgamo, liek to manīt citiem un prasa patiesas atbildes uz saviem jautājumiem. Svarīgi ir atcerēties, ka nogalināt var arī ar meliem. Toties pārliecinājos, ka atsevišķos gadījumos ar patiesību nav jāuzbāžas, jo daži cilvēki nav spējīgi un nevēlas to pieņemt. Un tā vairs nav melošana. Tā ir patiesības paturēšana pie sevis līdz mirklim, kad cilvēks pats izteiks vēlmi šo patiesību atklāt. Ir jāatceras, ka, lai spētu uzņemt patiesību, cilvēkam sevī ir jāatrod lielas drosmes rezerves. Un bieži vien tās viņam uzreiz nav pieejamas.
Lai kādi būtu meli: apzināti vai neapzināti, vērsti uz sevis vai uz tuvāko aizsargāšanu, uz uzmanības sev vai citiem pievēršanu, kāda labuma iegūšanas nolūkos vai slinkuma skaidrot patiesību dēļ, nevainīgas izdomas vai pārmērīga iestrēgšana sapņos par labāku nākotni, psiholoģijā tie tiek uztverti kā aizsargmehānisms, kas attālina no cilvēka psiholoģiskajai veselībai nepieciešamās realitātes apzināšanas.
06.08.2012. (www.medicine.lv)
Raksta autore: Žanna Jaunbrāle
praktizējoša psiholoģe,
PalīdzībaTev.lv